Uzplaiksnījums

Viena nakts

Acis šaudās, uz visām pusēm, mirkšķinot melnās skropstas, smaids rotā visu seju un jūti, kad kārtējā aizraujošā nakts tuvojas, jo seksīgais, spīdošais metāla braucamais,  trauc  pa naksnīgajām pilsētas ielām, jo  dzīve noris laternu stundās, kur pilsētas centrā, viss kūsā. Dzīvi rotā spožās neona gaismas, mūzika tev uzjundī nevaldāmu vēlmi, mesties tajā un grieztes uz riņķi un nedomāt ne par ko citu, kā vien to, kas noris naksnīgajās ielās un jautri satrauktajos cilvēkos, kuri atrodas pārpildītajos bāros. Noparko savu melno dzenamo, kas tik uzticīgi ir braucis, pa vēja brāzmām. Ej, dzīve gaida, spožās neona gaismas apžilbina acis, bet dodies tālāk. Satiec, te vienu, te otru līdz kamēr atrodi savējos. Savējos, kuri ieskaiti aizsmēķētu cigarešu dūmos. Savējos, vēja grābšļus ar kuriem pavadītas, tik daudz neaizmirstamas un piedzīvojumu pilnas naktis. Pēkšni rokās uzrodās džins ar toniku, un malkojot to, jau saproti, kad kāds visiem ir uzsaucis pa gardajiem tekilas šotiem, aizsmēķē cigareti, cigareti pēc cigaretes. Viss ir tik labi, jo skan tāda mūzika, kas liek kustēties tās ritmā, seju rotā smaids. Te pēkšņi sakārojas ēst.  Uzticamie metāla braucamie dodas uz kādu tuvējo ēstuvi, kur nesteidzīgi tiek notiesāts kārtējais ēdiens, ko var atrast tikai naksnīgajās ielās, veselīgs vai neveselīgs, tas visiem ir vienlaga, jo savas vēlmes ir jāpiepilda, un vērojot pulksteni, attopas, seši no rīta, pēc 3 stundām jāceļas, laiks doties uz māju pusi, bet tas vēl neliedz aizsmēķēt kārtējo cigareti un atvadīties no savējiem. Un tā, nakti pēc naktis, jautrība aiz jautrības, glāze aiz glāzes, cigarete aiz cigaretes, līdz ko attopas, kad pusgads ir pagājis…

tumblr_mps8vcqbW81rcijmeo1_500

Rīta kafija

Dzeru savu rīta kafiju neierastā vietā. Ziema man nekad nav īpaši patikusi, bet šis daļējais weekenda atvaļinājums liek domāt savādāk. Stāvu nekurienē, kalnos, kur temperatūra turās pie +5, bet saule tā dedzina seju, kad šķiet tuliņ, tuliņ iegūšu iedegumu. Dzeru savu kafiju, raugos apkārt.. Visur kalni, kalni un saprotu esmu nekurienē… Manas acis sauc atpakaļ pēc pilsētas, bet es netieku prom, iestrēgusi vai pazudusi, bet esmu atbraukusi strādāt. Trīs dienu rītos esmu izdzērusi neskaitāmas kafijas, raugoties uz šiem kalniem, un paslepus, veros pa kreisi, kur vienā no kalnu galotnēm rēgojās sniegs, brrr . Neticami, kad 1.5 stundas braucienā, tur lejā ir +20C grādi.

Aizbraucot uz vietējo tavernu, baudot lieliskos grieķu kulinārijas brīnumus, vēroju cilvēkus. Saprotu, kad lielākā daļa, kas pusdieno šajā tavernā ir vietējie. Vietējie, kas dzīvo kalnu apvidū, kur nekā apkārt neatrodas, vietējie ar lielu tauku kārtiņu, mielojās ar gaļu. Ar gaļas ”jūru” no vistām līdz jēriem. Acis plaši iepletusi raugos viņos, ēdot savu grilēto kazas sieru ar medu, un ar savu lielo nesaprašanu par to gaļas ”jūru” vēljorpojām raugos viņos. Mans darba devējs, apstāsta man visu lietu par lielo gaļas ēšanu. Izrādās, pirms lielā gavēņa, visi kā traki ēd gaļu – ceptu, vārītu, pusjēlu. Šermuļi skrien pār kauliem. Tad beidzot līdz Lieldienām, nepiedzīvošu, šo trako gaļēdāju piedzīvojumu atkal.

Gribas iziet pastaigā, bet ārā tumšs kā ellē, neko nevar redzēt. Un ir auksts, pat nezinu cik grādu ir naktī. Līdz ar to palieku savā kalnu namiņā, pie iekurta kamīna. Veros kamīna uguns liesmās, un domāju par rītdienu. Cik atkal būs jauki atgriezties savās iemīļotajās Atēnās !

coffee

Advertisements