Grieķija

Zeme, kur viss negatīvais pazūd, kur gribas baudīt dzīvi, kur viss pazūd mūžīgajā saulē. Zeme, zeme uz kuras gribās doties vēl un to nepamest. 

Ieraksts top līdzīgs par Franciju, ar nelieliem aprakstiem, un noteikti ar laiku tos papildināšu.

Ģeogrāfija. Valsts atrodas Eiropas dienvidaustrumos. Grieķija aizņem Balkānu pussalas dienviddaļu un tās pārvaldē ir vairāk nekā 2000 salu . Vislielākās salas ir Krēta, Evija, Lesba, Hija, Kiklade, dienvidu un ziemeļu Sporadi, Jonijas salas. Ziemeļos valsts robežojas ar Albāniju, bijušo Dienvidslāvijas Republiku, Maķedoniju, Bulgāriju, Turciju. Rietumos krastus apskalo Jonijas jūra, dienvidos – Vidusjūra, Austrumos – Egejas jūra. Valsts teritorijas aizņem kalni -visaugstākā virsotne ir Olimpa kalns – 2 917 m. Četru miljonu galvaspilsētā Atēnās, es pavadīju lieliskus 10 mēnešus.

Valoda. Grieķu valoda, hm, jā… Lai vai arī alfabēts, tai ir cits ir līdzība ar krievu valodas alfabētu, uz pirmo momentu tā nešķiet grūta. Raksta, kā lasa, bet protams visas alfas, vitas, betas un omegas ir jāiegaumē un jāatškir vairākie e burti, kam rakstība atšķiras,  bet jau iedziļinoties valodā, tā jau paliek nedaudz par sarežģītu un jāpieliek pūles akcentam, izrunai un vārdu pielietojamībai. Kā arī grieķu alfabētu sāka lietot 9. gs.p.m.ē., līdz ar to valodas lietošana sniedzas 3500 gadu senā vēsturē.  Grieķu valoda pieder Indoeiropiešu saimei, un  valodā runā 15 miljoni cilvēku Grieķijā un Kiprā.

Sasveicināšānās. Ļoti svarīga komunicēšanās daļa. No baltā eiropieša neprasīs, kad jāsveicinās ar būčām vaigu pie vaiga, bet līksmi paspiedīs roku. Jau ar tuvākajiem iepazītajiem cilvēkiem ir jāsveicinās, kā pieklājas ar bučām, vai pat apskāvieniem. Grieķi paši par sevi, kā jau dienvidnieki ir līksmi un draudzīgi, vienmēr sasveicināsies un palīdzēs, kaut gan nemaz nepazīst personu.

Virtuve. Gribās gardi paēst pusdienas, dodies uz tavernu, restorānu vai pat tuvējo ātrās ēdināšanas vietu, tur pasniegs gardākos grieķu virtuves kūltūras ēdienus. Nobaudīt vajag visu, ko piedāvā. Izcilā vidussjūras virtuve, ko dēvē gan par zemnieku, gan par zvejnieku virtuvi –  gribās to lietot ikdienā katru dienu, jo tā ne tikai ir garda, bet arī veselīga, ko pasniedz siltu, ar visdažādākajām garšvielām, vietējo olīveļļu un dabiskām piedevām. Vidusjūras uzturs – tas ir dzīvesveids un tā ir dzīves kavlitāte, kas iet jau no pauaudzes paaudzē, no bērna kājas līdz sirmama vecumam, kurā iederas nesteidzīgas sarunas pie galda un bagatīgas maltītes, kur visbiežāk ēd zivis, jēra gaļu, pākšaugus, svaigus dārzeņus, olīveļlu, fetas sieru un labu vietējo vīnu.

Alkaholiksie dzērieni. Viens no populārākajiem vīniem ir Recina, izgatavošanas tradīcijas ir ļoti senas (no Homēra laikiem), tā ražošanā tiek izmantoti priedes sveķi. Vīns ir jauns un neizturēts. Man personīgi šis vīns nevisai patīk, labāk dodu priekšroku galda vai citiem vīniem, jo sevišķi baltajiem, sausajiem vīniem, kas Grieķijā ir izcili. Nākamais populārākais dzēriens ir Raki, kas ir ļoti stiprs vīnogu degvīns, no tā arī gatavo saldo Racomello ( Raki, kopā ar medu nedaudz uzslida ), izcils dzēriens draugu kompānijai. Izteikti populārs ir Ouzo, kas ir anīsa degvīns ar specifiksu garšu un smaržu. Ouzo atškaida ar neliela daudzuma ūdeni, vai arī pievieno, pāris ledusgabaliņus un lēnām bauda pēc maltītes. Arī tiek ražots slavenais Metaxa brendijs.

Olīvu zeme. Olīvkoks , tas ir koks ar kuru noteikti ir saistīta grieķu vēsture, mītos un teiksmās. Pēc senajām teiksmām dieviete Atēna ir tā, kas dāvāja šo skaisto koku Atēniešiem. Grieķijā Olīvkoks ir svēts, jo tā ir viena no galevanās lauksaimniecības daļas, vietējie iedzīvotāji savas zināšanas, cieņu un mīlestību nodod no paaudzes paaudzē. No tās ražo kosmētiksos līdzekļus, ziepes. Lieto uzturā, marinētas olīvas un olīveļļu. No olīvkoka ražo dažnedažādus kokgriezumus, virtuves priekšmetus un citas lietas. Labākō olīveļļu un olīvas vienozīmīgi var nobaudīt tikai pašā Grieķijā, jo tām tur ir vislabākā garša, jo lielākoties nāk no mazajiem tirdziņiem, lauku reģioniem, kur cilvēki paši savām rokām tos ir gatavojuši.

Klimats. Es varētu mūžigi dzīvot Grieķijā, baudīt piecu mēnešu garo vasaru, mēreno ziemu, kas priekš manis, kā latvietei, šķita kā rudens. Liekas, kad Grieķijā valda tikai divi gadalaiki, karsta vasara un vēss rudens, tikai ne kalnos, tajos gan valda ziema ar visām sniegotajām kalnu galotnēm. Vasara ir izteikti sausa, ziemā, zāle paliek zaļāka. Grieķijas pavasarī, saule spīd spožāk un zied viss, kas iespējams, jo sevišķi mandarīna koki, ar skaistajām ziedu smaržām, kā pasakā. Peldēšanas sezona dienvidu pusē ilgst no aprīļa līdz novembrim un paši karstākie mēneši ir jūlijs un augusts, kur temperatūra ēnā ir +40C

Reliģija. Aptuveni 98% ir pareizticīgie un nieka 1.3% ir musulmaņi. Mazās, jaukās baznīciņas rotā visas pilsētas, un arī dažu labu kalnu galotni. Dīvainība ar ko sastapos Grieķijā ir, kad lielākā daļa cilvēku, kas dodas ar transportlīdzekli – mašīnu, autobusu uc., braucot garām baznīciņai pārmet krustu.

Svētki. Grieķiem patīk atpūta, svētki un atkal atpūta, līdz ar to lielā cieņā ir visi grieķu valsts svētki. Daudzus svētkus es neizpratu, nepiedalījos un par daudziem it nemaz neko nezināju. bet mūžam atcerēšos visu, kas saistīts ar Lieldienu un pirms Lieldienu tradīcijam : karnevāla mēnesi martu, gavēņa sākumu un pašām Lieldienām. arī ir pilnmēness iestāšanās svētki, kuri parasti aizrit Acropoļa kafeijnīcu pakajē, nekas sevišķšm bet interesants fakts – grieķi svin pilnmēnesi.

Advertisements