Here it goes

Rādās, kad šoreiz savus trakos piedzīvojumus, esmu nolēmusi rakstīt savādāk, ar visiem priekiem un bēdām, par to, ar kādām grūtībām saskaros uzsākot dzīvi no jauna citā valstī atkal. Un šoreiz stāsts par par to, kā mana host ģimene, pāris dienas atpakaļ man pateica, kad vēlas pārtraukt manu au pair esamību pie viņiem. No tiesas esmu laimīga, kad tā nav mana vaina, un viņu problēmas, nebūtu ētiski aprakstīt šeit, bet… Es tomēr, tās aprakstīšu…. Tātad, mazā meitenīte Kirsty, kurai ir nepilni divi gadiņi, nerunā it neko, ne ”ņau nau”, ne ”vau vau”, un līdz ar to, Lisha valstij prasa palīdzību, lai varētu iemācīt bērniņam runāt, bērniņam dažādas pārbaudes ir jāaiziet un līdz ar to bērnu aprūpes dienests arī iejaucas, un nāk izzināt māju un tās iedzīvotājus, respektīvi, cilvēkus, ar kuriem ir komunikācija ar Kirsty, un viņi nedrīkst zināt, kad ir mainītas daudz auklītes, līdz ar to, Lishas radiniece, no tālās Zimbabves dosies uz šejieni, lai dzīvotu kopā ar meitenēm un pieskatītu viņas. Un ap 10tajiem datumiem, decembrī, es vairs nestrādāju pie viņiem, bet esmu jau atradusi sev galamērķi ko es darīšu līdz manam nākamajam au pair darbiņam. Bet esmu priecīga par to, kā viss izvērtās, jo ilgāk laiku šeit nevēlējos pavadīt.

Rīt gaidat ierakstu par to, kā es pavadīju pāris jaukas dienas, un par to, kā mēs ar Ashie devāmies uz Ziemassvētku lampiņu atklāšanu .

Dziesma iedvesmai, kur man šobrīd ļoti noderētu

Advertisements