life is so colorful

Kā, tad man pagāja ši jaukā nedēļa, vispār jau pāris dienas kopš pēdējā ieraksta !

Pa šim dienām ir notikušas pāris izmaiņas un interesanti notikumi. Sākšu ar Valentīndienas rītu. Kad ar savu puisi devāmies brunchā uz centru, kur pa ceļam metro stacijā satikām Joannu, protams aicinājām līdzi. Kopā pasēdējām visi jaukā coffee shopā, parunājām, padzēram tēju. Diemžēl man ar pašsajūtu nebija visai labi, bet izturēju dienu visai labi. Kamēr mēs ar Joannu aizpļāpājāmies, Dorjans kaut kur aizgāja, nodomāju kad aizgāja samaksāt rēķinu, bija pazudis piecas minūtes un atpakaļ atnāca ar jaukāko smaržīgāko puķu pušķi, ļoti jauks pārsteigums un apsveikums Valentīndienā. Pēc tam devos uz māju pusi, jo vakarā vajadzēja mazos pieskatīt.

Nākamās dienas rītā devos apskatīt savu jauno prakses vietu. Jā, izdomāju, kad vajadzētu iegūt kādu nelielu pieredzi sev interesējošā jomā, tiesa gan, prakses vieta ir neapmaksāta, bet tur es pavadīšu vien tik dažas stundas nedēļā, un domāju, kad tas būs tā vērts, jo pēc tam iegūšu apliecinošu papīrīti, kad esmu gājusi tur praksē. Tātad, mana prakses vieta ir Ārzemju žurnālistu apvienība Grieķijā, kur es nodarbošos vairāk pasākumu organizēšanas pusē. Ideāli… Pats prezidents man izrādija visu ēku, kas un kā tur notiek – ir apmācību telpa, radio telpa utt. Sagaidīju atbildīgo Ovidiu, cik sapratu viņš ir no Rumānijas, iepazīstināja nedaudz ar organizācijas darbu un vēl uzzināju, kad šajā pašā vietā, ir vēl divas latviešu meitenes, kas diezgan aktīvi tur nodarbojās. Ceru satikt viņas pēc iespējas ātrāk ! Kā arī tagad, sākot ar Martu došos uz grieķu valodas nodarbībām, divas reizes nedēļā. Pēc tam devos uz mājām, pieskatīt mazos. Pašā vakarā devos tikties ar Mariu un Joannu, uzaicināja mani uz vakariņām. Adresi saņēmu sms veidā, izlasīju tikai ielas nosaukumu, bet pārējo sms daļu izlasīju, kad nonācu pie durvīm, kur bija rakstīts Meksikas Vēstniecība. Hm, no sākuma padomāju, kad tas ir joks, bet nolēmu vienalga piezvanīt pie durvīm, un bija ar pareizās, ar nelielu izbrīnu devos augšā, tur mani sagaidīja jaukais meksikāņu puisis Fernando. Dzīvoklis jau bija varen skaists, gandrīz kā muzejā un izdzirdot jaukās Peru muzikantu mūzikas skaņas sapratu, kad te notiek jauks neformāls vakars. Ieraudzīju savus draugus, sirds nomierinājās. Fernando uzreiz man piedāvāja vakariņas, nu to , kas bija palicis pāri, jo ierados tik ap 10tiem vakarā :D. Maria bija gatavojusi filipīniešu ēdienu un Fernando meksikāņu ēdienu. Bija ļoti garšīgi, jo sevišķi vistiņa ar aso mērci meksikāņu gaumē, oh un vīns klāt pie tā visa bija debešķīgs. Tātad, atlikušo stundu pavadījām smejoties un klausoties 3 Peru iedzīvotāju mūzikas skaņās (jo es biju tieši uz to ieradusies) . Iepazinos ar pašu vēstnieku un viņa sievu, tik jauki un dzīvespriecīgi cilvēki, jokojās par visu. Izrādīja savu mājvietu, apstāstīja nedaudz par Meksiku. Un viņiem tur it tik superīgs kokteiļa Margaritas taisītājs, man arī tādu gribās 😀 . Tā mēs tur bijām cilvēki no Meksikas, Peru, Francijas, Filipīnām, Grieķijas un Latvijas, liels kūltursajaukums.  Tik feins un dzīvespriecīgs vakars, noteikti šīs vakariņas man paliks mūžam atmiņā – Meksikas vēstniecībā, neformālā gaisotnē ! Pēc tam, mēs,  jaunieši devāmies uz Karaoke bāru. Kad nokļuvām tur, izrādās mūsu draugi bija jau priekšā un plus vēl viens man sen, sen neredzēts paziņa no Francijas, biju patīkami pārsteigta viņu ieraugot. Dzērām dzirksotošo vīnu un mēs pat dziedājām. Tā bija mana pirmā reize, kad vispār aizgāju uz karaoki bāru, kur nu vēl dziedāt. Piekritu iet dziedāt, jo dziedajām bariņā, kādu no “No Doubt” dziesmām, bet ar otro dziesmu, kuru devāmies dziedāt trijātā nedaudz izgāzāmies, paņēmām, kaut ko jautrāku “Macarenu” un izrādās, šī versija bija pārāk ātra, nespējām tai izdziedāt līdzi un beigās mēs to vienkārši nodejojām 😀 Jā, piektdienas vakars bija ļoti, ļoti patīkams.

Šodien lielāko dienas daļu pavadīju ar mazajiem, spēlējāmies, zīmējām un visu ko citu sadarījām …

Advertisements