On the road

Agrā, saulainā ceturtdienas rītā devos uz Londonu, lai aizvestu visu savu iedzīvi uz jauno dzīvesvietu, lai vai arī biju agrāk izbraukusi, vienalga vajadzēja doties ātri, lai nenokavētu savu interviju, otrā pilsētas galā. Par laimi atradu savu jauno dzīvesvietu, vien tik 10 minūšu gājienā no metro stacijas, bet ar visām mantām ceļš likās garāks. Nodevu savus dārgumus aizgādniecībā un skrēju uz metro, jo ceļā man vajadzēja pavadīt aptuveni 45 minūtes. Iznākot ārā no stacijas saņēmu tādu vēja devu, kad likās, kad mani aizpūtīs tūliņ prom. Devos uz Job Centre Plus, kur notiek intervijas, lai iegūtu nacionālo apdrošināšanas numuru (National Insurance number). Sagaidīju savu kārtu, intervija noritēja vien 10 minūtes, pat daudz jautājumus neuzdeva. Ar šo numuru var atvērt bankas kontu un oficiāli strādāt. Lai tiktu uz interviju vienīgais veids ir zvanīt uz speciālo numuru un pēc mājas adreses atrod to iestādi, kas ir viss tuvāk. Par cik man bija nedaudz laiks, es nolēmu doties pastaigāt gar Thames upes krastu. Gar kuru arī bija atvērts jauks Ziemassvētku tirdziņš, smaržas virmoja visapkārt, saldas un sāļas, tā vien gribējās visus gardumus nobaudīt. Dodoties uz priekšu paveras skats uz London Eye, uz lielo ratu, no kura varot redzēt visu Londonu, un pēc tam es ieraudzīju upes otrā krastā Big Benu, to slaveno pulksteni, beidzot redzēju to savām acīm, kūrš tik daudzās filmās ir redzēts, un tikai tad es sapratu, kad dzīvoju Londonā, kā jau veselu mēnesi, biju tur pavadījusi, bet tikai tagad bija iespēja to visu redzēt. Sajūtas patīkamas, bet tās apņem vienmēr mani, kad atrodos citur, citā vidē, jo ir tik daudz, ko vēl izzināt un redzēt. Tad, kad mans brīvais laiks jau gāja uz beigām, devos uz mājām , kur man pēdējo reizi vajadzēja pieskatīt meitenes…

Nākamais rīts atkal sākās jau agri. Pie brokastu kafijas atvadījos no meitenēm, parunājos vēl ar Lishu, un tad devos uz vilciena staciju, kura bija slēgta. Par cik man bankas kartes vēl nav, un sīknaudas arī nebija, devos uz vilcienu bez biļetes. Nokļūstot London Victoria gala stacijā, nedaudz satraucos, kā es tikšu ārā bez biļetes, vai arī kur man ir jānopērk biļete, lai tiktu no tās ārā, bet man palaimējās, jo vārti bija vaļā un es veiksmīgi ietaupīju £ 9.00. Tālāk devos uz autobusa staciju, kur autobuss kavējās par veselu stundu, es jau biju nedaudz satraukusies, kad kavēšu, bet tomēr sagaidīju autobusu, kas mani aizveda uz Stansted lidostu, ceļā, cauri visai Londonai pavadījām 2.10 stundas. Pēdējā mirklī paķēru savu koferi, jo līdz lidojumam, bija atlikušas 20 minūtes. Fiksiņām izgāju cauri drošības kontrolei un tad ātri, ātri devos uz vārtiem, kuri atradās lidostas otrā galā. Par laimi paspēju uz savu reisu London-Riga. Ierados viena no pēdējām, un tiku pie sēdvietas otrajā rindā, kopā vēl ar diviem latviešiem, un ceļu  pavadījām jaukās sarunās par ceļojumiem. Satraukums mani piemeklēja, jo ieraudzīju sniegu, daudz daudz sniegu. Smaids pār visu seju un domās, beidzot sniedziņš, tik ilgi gaidītais sniedziņš. Mana mīļā ģimene, visi mani sagaidīja lidostā, prieka pilns vakars tika pavadīts, nebijām tikai nedaudz vairāk kā mēnesi tikušies, bet likās tas laiks ir pagājis daudz vairāk. Tā es pavadīšu kārtējās brīvdienas un jaukākos gada svētkus pie ģimenes, un 31. decembrī atgriežos Londonā.

...

Advertisements