Rainy Sunday

Svētdienas rītā izkunkulējāmies ārā no gultām, kaut gan nebija visai agrs, bija grūti pamosties. Devāmies ar Joannu ārā no mājām, kur pa ceļam, paķērām līdzi Kārli un Valeri (puisis no Sicīlijas). Devāmies visi uz metro staciju, lai brauktu uz Perius , uz ostu, kur attiet prāmji uz salām. Pa ceļam mainot metro uz vilcienu, satikām vel divas līdzbraucējas lietuvietes. Nokļuvām Perius ostas vilciena stacijā ar 20 minūšu nokavēšanos, tur priekšā mūs jau gaidīja Jesse (au pair meitene no Holandes) un Red. Mēs – nelielā kompānija 8 cilveku sastāvā devāmies pirkt biļetes uz prāmi, kurš dodas uz vienu no tuvajām salām pie Atēnām – Aegina. Tā ir neliela saliņa, kuru ir vērts apskatīt. Samaksājām 13 euro par turp un atpakaļ biļetēm, dāvanā vēl ieguvām kārtis ar prāmja logo 😀 Devāmies gadīt prāmi, par cik rits bija apmācies, sāka jau lietus smidzināt, nebija lietus lijis jau ilgu laiku, bet tas mūs neaizbiedēja. Sagaidījām prāmi, no kura skaņa nebija īpaši patīkama, vecs dzelzgabals. Devāmies jūrā, pēc 10 minūšu brauciena, jau daļai no visiem palika slitki, arī man. Man nekad nav bijusi jūras slimība, bet varbūt lielu uzsvaru deva tas, kad nebiju brokastojusi, bet primo reizi mūžā, man bija tik šausmīgi slikti, prāmis viļņojās un mans vēders līdz ar to. Bet sajūtas bija briesmīgas, tā kā trakākāis hangover. bee.  Bet līdz ko sasniedzām Aegina krastu, visas raizes un sliktums pārgāja tā itkā nekas nebija noticis !

Sasniedzot sauszemi ar savām kajām, bija atvieglojums, man bija sajūta, kad atpakaļ uz Atēnām nebraukšu, pēc tā kas notika 20 minūtes atpakaļ, bet varēja just cik patīkams, sāļš un tīrs gaiss ir uz salas, nesalīdzināmi ar Atēnu gaisu. Paveicās mums, kad saulīte apņēma salu un mēs devāmies uz vietējo Souvlaki ēstuvi, iekost, jo visi pēc brauciena bija izsalkuši. Kamēr mielojāmies ar Souvlaki, mēģinājām atrat autobusu, kas ved uz galveno un skaistāko tūristu apskates objektu uz salas, kas atrodas 13 km attālumā no Aegina pilsētas. Atradām autobusa pieturu, kamēr tās darbinieki domāja ,pagāja piecas minētes un mums pateica, kad autobusa šodien nav ! Talāk devāmies meklēt taxi. Par vienu braucienu ar taxi sanāk 17 euro, tātad kopā turp un atpakaļ sanāk 34euro, bet mēs nokaulējām uz 30 euro, par braucienu turp un atpakal, devāmies turp ar divām  mašīnām, 6 cilveki, 10 euro no katra. Izlēmām doties, jo diez vai, kad uz salas vēl kādreiz atgriezīsimies. Brauciena laikā uzzinājām, kad ziemas laikā uz salas dzīvo ap 15 tūkstoš iedzīvotāji, bet vasaras sezonā skaitlis pieaug līdz pat 40 tūkstošiem. Un galvenais salas iztikas veids ir pistāciju audzēšana. Brauciens ilga apmeram 15 minūtes, braucām kalnā augšā un jau brauciena laikā, varēja redzēt templi, uz kuru dodamies. Nokļuvām tur, taxisti solījās mūs gaidīt 25 minūtes. Pastaigājām, apskatījām templi. No tā paveras skats uz kalnaino salu, pasakaini. Un tā smarža, kas plosijās apkārt, īsta pavasara smarža. Nopriecāties vien nevarēju ! Uzņēmām pāris bildes un devamies atpakal uz pilsētu. Nokļuvām centrā, un kamēr pirkām aptiekā tabletītes, pret jūras slimību, sāka līt lietus, un tāds trakais lietus, tādēļ nolēmām doties pusdienās uz vietejo tavernu. Ēda katrs , kas nu katram likās garšīgs, plus vēl tikām par brīvu pie Ouzo shotiem. Ēdām pistāciju saldējumu un es nopirku pistācijas, kas te skaitās pirmās šķiras, godigi, tādas pistācijas pirmo reizi mūžā ēdu, ko var vairak vēlēties no pistāciju salas ! 😀

Bija jau pienācis laiks doties uz prāmi, pēdejais attiet 18.15, atpakaļ ceļš viss tika nogulēts, jo tabletīšu blakus efekts ir miegainība, bet bija jauki izgulēties, jura viegli aijaja un sapņi rosījās pa galvu !

Uz salas pabijām tik vien kā 4 stundas, bet  sķietami, kad ar to pietika, jauki pavadīta svētdiena.

This slideshow requires JavaScript.

Advertisements